Gada labākā islandiešu filma «Auni» kinoteātros «Kino Bize» un «KSuns»

No piektdienas, 4. decembra, Latvijas kinoteātros sāks rādīt islandiešu režisora Grimura Hakonarsona traģikomēdiju «Auni» (Hrútar), kas izvirzīta Eiropas Kinoakadēmijas galvenajai balvai par gada labāko filmu. Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā filma «Auni» bija iekļauta festivāla oficiālā konkursa programmā un saņēma starptautiskās žūrijas īpašo atzinību par «nevainojamu kinematogrāfisko redzējumu un režijas mākslu».

Brāļi Gumi un Kidi ir aitkopji, kas lepojas ar labākajiem ganāmpulkiem Islandē. Lai gan brāļus vieno nodarbošanās un viņu aitas – kopīgs sencis, abi nav runājuši jau gadu desmitiem. Kad Kidi ganāmpulks inficējas ar nāvējošu slimību, un valdība nolemj, ka visas aitas jāiznīcina, brāļiem jāpārvar nesaskaņas, lai novērstu katastrofu un glābtu savas saimniecības. Bruņojušies ar bisi un izdomu, Gumi un Kidi ir gatavi visam. Pieredzējušā dokumentālista Grimura Hakonarsona otrā spēlfilma ir sirsnīga traģikomēdija par cilvēkiem un auniem, kas ieguvusi Kannu kinofestivāla balvu «Un Certain Regard» programmā, kurā apkopoti festivāla neparastākie un oriģinālākie darbi.

Filma «Auni» ir ieguvusi vairāku festivālu galvenās godalgas, kā arī izvirzīta Eiropas Kinoakadēmijas galvenajai balvai par 2015. gada labāko filmu un nosūtīta uz Oskariem kā Islandes nominācija labākajai filmai ārzemju valodā. Filma tiek demonstrēta oriģinālvalodā ar subtitriem latviešu valodā.

«The Hollywood Reporter» kritizē filmu «Ausma»

Kino nozares žurnālā «The Hollywood Reporter» publicēta kritika par Lailas Pakalniņas filmu «Ausma», kurā tiek slavēts filmas vizuālais noformējums, bet nopelts samudžinātais stāstījums un tēlu dziļuma trūkums. Žurnāls norāda, ka stāstu par vērtībās apjukušu pasauli nesenā pagātnē, padomju laikā, kad ideoloģijas principu vārdā pieaugušie un arī bērni zaudēja orientierus, Pakalniņa kopā ar poļu operatoru Vojcehu Staronu ietērpusi spēcīgā vizuālajā izskatā.

«Pakalniņa un Starons veidojuši spēcīgu vizuālo simfoniju, pieblīvētu ar satriecoši poētiskiem attēliem – uniformās tērptu bērnu bari, brūkošas industriālās būves, eņģelis, kurš sitas gar izpostītas baznīcas jumta siju, izkaptis, kas lēni un spocīgi kustas kviešu laukā,» raksta kinokritiķis Stīvens Daltons, salīdzinot filmas vizuālo atspoguļojumu ar Andreja Tarkovska un Alekseja Germana filmu vizuālo stilistiku.

Kinokritiķis norāda, ka filmas skaistums slēpjas tās «bagātīgumā, daudznozīmībā un apzināti atstātajos neskaidrajos nodomos». Tiek norādīts, ka Pakalniņa ir izaugusi Padomju Savienībā un mācījusies Maskavā. «Šeit viņa no jauna rada sociālā reālisma kino gramatiku, rādot vairāk sirsnīgu nostaļģiju nekā īgnu izsmieklu,» rakstīts recenzijā, norādot, ka filmas stāsts nav vienkāršs uzbrukums padomju okupācijai, kā tas bieži mēdz būt mūsdienu Latvijas kultūrā.

Atzīmēta arī filmas mūzika, kuru atskaņo Vestards Šimkus un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris. Mūzika, pēc žurnāla kinokritiķa domām, papildina filmu ar vēl vienu «maņu slāni», «vietām kļūstot tumšai un neharmoniskai un vietām – līksmai un triumfējošai».

Kā filmas trūkums norādīts izkliedētais un nesakarīgais stāstījums, tēlu dziļuma trūkums, sardoniskais tonis un daži muļķīgi joki. Norādīts, ka filmas detaļas varētu būt grūti saprotamas arī tiem, kuri nav iedziļinājušies Padomju Savienības vēsturē.

Kā ziņots, filma «Ausma» starptautisko pirmizrādi piedzīvoja trešdien Tallinas starptautiskajā filmu festivālā «Black Nights» («Melnās naktis»).

Spēlfilma ir starptautisks Latvijas, Polijas un Igaunijas kopražojums.

Padomju laikā populārs bija stāsts par mazo pionieri Pavļiku Morozovu – viņš nodeva čekai savu tēvu, kurš nebija apmierināts ar padomju varas rīkošanos, un Pavļiku par to nogalināja paša ģimene. Morozova rīcība padomju propagandai kalpoja kā neapšaubāms paraugs jebkuram padomju pilsonim – kļūt par ziņotāju, lai ko tas maksātu. Pakalniņas filmā, 75 gadus pēc Morozova, mazais zēns nosaukts par Jāni un dzīvo padomju laika Latvijā, kolhozā «Ausma». Viņa tēvs ir padomju varas ienaidnieks un plāno sazvērestību, dēls nodod tēvu, un tēvs viņam atriebjas.

Filmas «Ausma» scenārija autore un režisore ir Pakalniņa, operators – Starons, mākslinieks – Jurģis Krāsons, skaņu režisors – Anrijs Krenbergs, montāžas režisors un līdzproducents – Kaspars Kallass no Igaunijas, bet galvenajās lomās būs redzami Antons Georgs Grauds, Vilis Daudziņš, Viktors Zborovskis no Polijas, Andris Keišs, Liena Šmukste un citi.

Pakalniņas filma «Ausma» dodas uz festivāliem

Nupat savu šāgada programmu paziņojuši divi nozīmīgi starptautiski filmu festivāli – Gēteborgas filmu festivāls Zviedrijā un Triestes filmu festivāls Itālijā. Abu festivālu programmās iekļauta arī Lailas Pakalniņas spēlfilma «Ausma»!

Triestes filmu festivāls pirmo reizi notika 1989. gadā; īpašu uzmanību tas velta skatītāja iepazīstināšanai ar labākajām Centrāleiropas un Austrumeiropas filmām, festivāla programmās iekļaujot aptuveni 100 filmu – gan spēlfilmas un dokumentālās, gan animācijas filmas pieaugušajiem.

Šogad festivāls norisināsies no 22. līdz 30. janvārim. Ausma ir izvēlēta konkursa programmai, kurā 12 filmu starpā par galveno  balvu sacentīsies vēl viena Baltijas valstu filma – lietuviešu režisores Alantes Kavaītes drāma Sangailes vasara.

Gēteborgas filmu festivāls ir būtiskākais Ziemeļvalstu filmu festivāls, kas notiek jau no 1979. gada un piedāvā noskatīties ne vien pēdējā gada labākās reģiona filmas, bet arī filmas no visām pasaules valstīm. Kopumā Gēteborgā ik gadu tiek izrādītas gandrīz 500 filmas, pulcējot 30 000 skatītāju un filmu veidotāju.

Šogad festivāls notiek no 29. janvāra līdz 8. februārim. Ausma iekļauta festivāla programmā Vizionāri, kurā kopumā tiks demonstrētas 16 filmas no Portugāles, Lielbritānijas, Francijas, ASV u.c. valstīm; Ausma ir vienīgā Ziemeļvalstu un Baltijas valstu filma, kas iekļauta šajā programmā.

Baltijas valstu filmas Gēteborgas filmu festivālā nav biežs viesis, tomēr 2014. gadā tieši igauņu režisora Marti Heldes filma Caurvējā / In the Crosswind Gēteborgā ieguva skatītāju balvu.

Gan Gēteborgas, gan Triestes festivāls organizē arī dažādus seminārus, sniedz topošo filmu popularizēšanas iespējas un ir nozīmīgas filmu nozares profesionāļu tikšanās vietas. Filmu Ausma tajos pārstāvēs arī režisore Laila Pakalniņa.

Latvijas, Polijas, Igaunijas kopražojuma filmas Ausma pasaules pirmizrāde novembrī notika Tallinas Starptautiskajā kinofestivālā Melnās Naktis, kur tā saņēma balvu par labāko operatora darbu. (operators – Vojteks Starons, Wojciech Staron); filma izpelnījās arī ievērojamu kinokritiķu  uzmanību.

Lai arī filmas darbība risinās 20. gadsimta 50. gadu beigās un tās uzmanības lokā ir padomju laika absurds, kas tiek skatīts vienas diennakts laika nogrieznī, Ausma ir ļoti aktuāla filma, uzdodot jautājumus gan par varas un ideoloģijas manipulējošo spēku, gan indivīda izvēles brīvību. Interesi par filmu izrādījuši arī citi festivāli, tāpēc sagaidāms, ka Ausma drīzumā ceļos pie skatītājiem uz dažādām valstīm – gan Eiropā, gan ārpus tās.

Rīgā filmu Ausma vēl iespējams noskatīties kinoteātrī Kino Bize, kā arī kafejnīcā Film Noir, kas atrodas kinoteātra Splendid Palace telpās. Drīzumā filma skatāma arī Tukumā, Rēzeknē, Talsos, Līgatnē, Rojā, Inčukalnā u.c. Latvijas pilsētās. Ausma iekļauta Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio gada balvas Kilograms kultūras Ziemas balsojumā un par to iespējams nobalsot līdz 16. janvāra pusnaktij.

Filma tapusi ar Latvijas Nacionālā Kino centra un Valsts Kultūrkapitāla fonda, Polijas Filmu institūta, Igaunijas Filmu institūta atbalstu. Informatīvie atbalstītāji – LTV, IR, Studija, Radio SWH.

Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanā triumfē filma «Youth»

Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijā Berlīnē sestdien par labāko filmu atzīta itāļu režisora Paolo Sorentino filma «Youth», kurā aktieri Maikls Keins, Hārvijs Kītels un Džeina Fonda apspēlē novecošanas tēmu.

Paolo Sorentino arī atzīts par gada labāko režisoru, un Keins saņēmis balvu kā gada aktieris.

Labākās aktrises gods ticis Šarlotei Ramplingai par lomu režisora Endrū Haiga kinolentē «45 Years».

Kā labākā Eiropas komēdija godināta zviedru režisora Roja Andersona filma «A Pigeon Sat on a Branch Reflecting on Existence» («Balodis sēdēja uz zara pārdomās par eksistenci»).

Par labāko dokumentālo filmu atzīts režisora Asifa Kapadijas darbs «Amy», kas vēsta par amerikāņu dziedātāju Eimiju Vainhausu.

Eiropas Kinoakadēmijas balva tika iedibināta 1988.gadā. Laureātus izraugās Eiropas Kinoakadēmija, kurā ir 2300 locekļu – aktieri, kritiķi, režisori un producenti.

Izdzīvotājs: Filma «Everests» ir pilnīgas muļķības

Neveiksmīgajā 1996. gada alpīnisma ekspedīcijā izdzīvojušais žurnālists Džons Krakauers nopēlis jauno kinolenti «Everest» («Everests»), vēsta britu laikraksts «The Guardian». Krakauers izdzīvoja traģiskajā ekspedīcijā uz Everestu, kurā gāja bojā vairāki cilvēki. Savu pieredzi viņš aprakstīja grāmatā «Into Thin Air», kura kļuva par bestselleru.

«Tās ir pilnīgas muļķības,» žurnālists sacīja par jauniznākušo kinolenti. «Ja kāds vēlas uz faktiem balstītu izklāstu, viņam jāizlasa «Into Thin Air«.»

Pieredzējušo alpīnistu Krakaueru filmā spēlē aktieris Maikls Kellijs. Krakauers sacīja, ka neesot sazinājies ar aktieri. Žurnālistu īpaši saniknojusi aina, kurā viņš atsaka piedalīties ekspedīcijas gida Anatolija Bukrejeva meklēšanā.

Kinolentes «Everest» režisors laikrakstā «Los Angeles Times» atbildējis uz Krakauera izteikumiem. «Krakauera kunga pieminētajā telts ainā vēlējāmies parādīt, cik ekspedīcijas dalībnieki bija bezspēcīgi un nespējīgi glābt pārējos. Viņi nebija ļauni, viņi bija bezpalīdzīgi. Ar scenāristiem centāmies taisnīgā veidā atspoguļot notikušo un nepieslieties kādai pusei,» viņš norāda.

Krakauers atzīst, ka traģiskā ekspedīcija ietekmējusi viņa dzīvi vēl vairākus gadus pēc tam. «Man bija depresija, un es to pat neapzinājos,» viņš teica.

Viņš arī kritizēja tā saucamo Everesta tūrismu. «Everests – tas nav īsts alpīnisms,» uzskata Krakauers. «Tas ir bagāto cilvēku alpīnisms. Trofeja uz plaukta, un tas arī viss. Kaut es nekad nebūtu to darījis, un es to domāju nopietni.»

Grāmatā «Into Thin Air» stāstīts par 1996. gada traģiskajiem notikumiem pasaules augstākajā kalna virsotnē, kas prasīja astoņu cilvēku dzīvības, kuru vidū bija arī slavenie alpīnisti Skots Fišers un Robs Hols.

Valsts svētkos publiskots filmas «Dvēseļu putenis» tīzeris

Topošās pilnmetrāžas mākslas filmas komanda režisora Dzintara Dreiberga vadībā pabeigusi darbu pie filmas pirmā tīzera kas dod ieskatu latviešu tautai nozīmīgā Aleksandra Grīna romāna «Dvēseļu putenis» ekranizācijā, TVNET informēja tā veidotāji.

Filmēšanas proves kaujas ainu epizodēm, kuru rezultātā tapis filmas tīzeris, notika šā gada pavasarī Ādažu poligonā. Šajā procesā režisora Dzintara Dreiberga un operatora Valda Celmiņa vadībā tika iesaistīta liela komanda, to skaitā jaunsargi, Nacionālo bruņoto spēku pārstāvji, aktieri un specefektu speciālisti.

«Pirmajā filmas vizualizācijā centāmies saglabāt Aleksandra Grīna stāsta sajūtu, ko esam iecerējuši parādīt filmā, – jauna cilvēka pieredzi karā,» stāsta režisors Dzintars Dreibergs. «Tīzeris kalpo arī kā vizuāls tests dažādu filmēšanas paņēmienu pārbaudīšanai Latvijā, lai, sākot reālo filmēšanu, laiku izmantotu maksimāli efektīvi. Ļoti ceram uz Saeimas atbalstu filmas tapšanā, un esam procesā – turpinām scenārija slīpēšanu un filmēšanas sagatavošanu, kā arī strādājam pie finansiālo partneru piesaistes.”

Filmas tīzerī dzirdamo mūziku radījusi ASV dzīvojošā latviešu komponiste un «Emmy» balvu ieguvēja Lolita Ritmanis. Tas ir emocionāli spēcīgs skaņdarbs, kurā mūsdienīgas nokrāsas savijas ar oriģinālu latviešu strēlnieka Jāņa Friša iedziedātu tautasdziesmas ierakstu, ko saglabājis vīru kopas «Vilki» vadītājs Andris Balcers. «Ar Jāni Frišu, kādreizējo 7. Bauskas pulka strēlnieku, kurš pieredzējis Ziemassvētku kaujas, tikāmies 1982. gadā mazā dārza namiņā Gaujā,» stāsta A. Balcers. «Viņam tolaik bija gandrīz 90 gadu, taču atceros viņu kā kolorītu un dzīvespriecīgu vīru, kurš dalījās savās atmiņās un dziedāja dziesmas.»

Filmas «Dvēseļu putenis» pirmais vizuālais materiāls veidots, lai sniegtu priekšstatu par filmas ieceri un palīdzētu vērienīgajam vēstures projektam piesaistīt partneru un kopproducentu uzmanību un investīcijas, kas ļautu pabeigt filmu, sagaidot Latvijas simtgadi.

Galvenais mērķis, uzņemot mākslas filmu «Dvēseļu putenis» pēc rakstnieka Aleksandra Grīna autordarba motīviem, ir izstāstīt vēsturiski nozīmīgu, personīgu stāstu mūsdienu kino valodā. No gandrīz 800 lapaspušu romāna iecerēts izveidot filmu, kas attēlo galvenā varoņa pieredzi Pirmā pasaules kara laikā, aizvedot līdz apziņai par neatkarīgas valsts ideju. Veidojot filmu, iecerēts maksimāli saglabāt Grīna spilgto, poētisko un dokumentāli precīzo valodu.

Atgādinām, ka 2013. gada nogalē Saeimas Izglītības, zinātnes un kultūras komisija 2014. gada valsts budžetam iesniedza priekšlikumu atvēlēt 1,335 miljonus eiro filmas «Dvēseļu Putenis» veidošanai, no kuras ir saņemti pirmie 200,000 eiro filmas ražošanas sākšanai. Šobrīd Saeimas izglītības, kultūras un zinātnes komisija atzīst, ka filmas veidotāju padarītais rada pārliecību par filmas māksliniecisko un saimniecisko gaitu. Kino filmas «Dvēseļu putenis» tālākā realizācija ir atkarīga no 2015. gada nogales budžeta balsojuma Saeimā.

Tapusi dokumentālā filma par Daini Īvānu

Kinoteātrī «Splendid Palace» 9. novembrī pirmizrādi piedzīvos režisora Andreja Verhoustinska veidotā pilnmetrāžas dokumentālā filma «Īvāns», kas vēsta par bijušo Tautas frontes priekšsēdētāju un Atmodas laika simboliskāko personību Daini Īvānu, informē «Rīgas namu» Pasākumu centru pārvaldes pārstāve Aiga Millere.

Par Latvijas pagātni un tagadni Īvāns stāsta bez noklusējumiem un politiski klišejiskiem tekstiem, kas ar milzu apjomu «skalo cilvēku smadzenes» medijos un presē ikdienā, vēsta filmas veidotāji.

Īvāns uzskata, ka vara degradē cilvēku, viņam ir savi argumenti, kuros šajā laikā ir būtiski ieklausīties. Viņš ir gatavs atzīt arī savas kļūdas un vilšanās, kas ir tik neraksturīgi mūsdienu politiskās domas līderiem. Viņš atzīst arī personiskos zaudējumus, kas upurēti uz sabiedriski politiskās cīņas altāra.

Filma «Īvāns» ir stāsts par cilvēku, kurš simbolizē jaunlaiku Latvijas vēsturi, par cilvēkvalsti, kas apvieno sevī gan cerības, ideālismu, vilšanos, izvēles, kompromisus, uzvaras un zaudējumus. Un atrod sevī spēku atgriezties pie pirmsākumiem, neļaut sevi samalt laikmeta griežiem un nebūt tikai par gadījuma karakalpu dzīves noliktajā stāstā.

Dokumentālā filma tapusi gada garumā, filmēšanas grupai izbaudot Īvāna uzticēšanos un viesmīlību viņa dzimtas mājās «Īvānos». Filmā redzami unikāli kadri no vēstures arhīviem un Īvāna personiski filmētajām ģimenes kinohronikām.

Filmas scenārija autore ir Nora Ikstena, komponists – Jēkabs Nīmanis, filmas producents ir Guntis Trekteris no filmu studijas «Ego Media».

Matess: Par filmēšanos latviešu filmā esmu sajūsmā

Šodien, 21. janvārī pirmizrādi piedzīvos jaunā latviešu spēlfilma, režisora Dāvja Sīmaņa pirmais pilnmetrāžas darbs spēlfilmas žanrā – «Pelnu sanatorija». Filmas galveno lomu – vācu kara ķirurgu – filmā spēlē vācu teātra un kino zvaigzne Ulrihs Matess (Ulrich Matthes), viens no izcilākajiem mūsdienu vācu aktieriem, kas filmas pirmizrādes dēļ ieradās Rīgā un sniedza TVNET ekskluzīvu stāstu par piedzīvoto Latvijā filmas tapšanas laikā.

Pastāstīšu jums noslēpumu!

Uz jautājumu, kā Ulrihs jūtas Rīgā, viņš atbild, ka ir priecīgs šeit atkal atrasties un ir satraukts pirms filmas pirmizrādes. «Man patika mūsu darbs un komanda. Filmu jau uz mazā ekrāna mājās esmu noskatījies. Tagad pienācis laiks to skatīties uz lielā kinoekrāna šajā burvīgajā kinoteātrī kopā ar skatītājiem, kam patiesībā šī filma radīta. Gribu redzēt viņu reakciju, jo filma ir ļoti spraiga,» ar nelielu satraukumu teic Ulrihs.

Filmas veidotāji, režisors Dāvis Sīmanis un producents Roberts Vinovskis, pirms filmas tapšanas jau zinājuši, ka galvenās lomas atveidošanu vēlētos uzticēt tieši Ulriham, bet, ņemot vērā, cik liela teātra un kino zvaigzne viņš ir Vācijā, lielas cerības, ka viņš piekritīs, neloloja. Tomēr pats Ulrihs intervijā stāsta, ka izlēmis piekrist šai lomai ar nosacījumu, ja viņam patiks filmas veidotāji, mazāk nekā stundas laikā pēc scenārija saņemšanas. «Es jums pateikšu noslēpumu! Tiklīdz izlasīju scenāriju, sapratu, ka vēlos šajā filmā filmēties.

Ir tāds teiciens, ka labai filmai nepieciešamas tikai trīs lietas – labs scenārijs, labs scenārijs, un, ak jā, labs scenārijs! Un, kad Berlīnē satiku Dāvi un Robertu, man arī viņi iepatikās un tālākais jau bija skaidrs,» atceras galvenās lomas atveidotājs.

Filmā nav daudz dialogu, sajūtas vairāk tiek sniegtas caur attēlu, un par filmas operatora Andreja Rudzāta darbu vācu kinozvaigzne ir sajūsmā: «Viņš ir ģēnijs!»

Smaga loma, kura ietver Baltijas valstu vēstures faktus

Ulriham filmā uzticētā loma ir smaga, un par attēloto varoni viņš stāsta: «Vīrietis, kuru tēloju, nāk no kara, kas atstājis spēcīgas sekas, un vietā, kur viņš nonāk, ārstējas mentāli traumēti kareivji. Tur valda ļoti klusa un drūma atmosfēra. Mums, visiem filmas aktieriem, nācās saplūst ar šo klusumu. Tas man bija izaicinājums, jo pats esmu daudz dzīvīgāks un arī komunikabls.»

Režisors Dāvis Sīmanis teicis, ka filma ir par 100 gadus seniem notikumiem, un tā laika notikumi varētu tikt salīdzināti arī ar mūsdienās notiekošo. Filmas «Pelnu sanatorija» galvenās lomas atveidotājs piekrīt, ka cilvēki, kuri pašlaik Eiropā ieradušies no Sīrijas vai Irākas, arī ir traumēti, gluži kā cilvēki, kuri ir filmā. Viņš uzskata, ka filmai un Eiropas situācijai šobrīd ir netieša saistība.

«Pirms devos uz šejieni, lai uzņemtu filmu, noskaidroju faktus par vēstures notikumiem, jo vēlējos zināt Baltijas valstu vēsturi, kā arī saistību ar vāciešiem. Es par to zināju gana daudz,» atklāja Matess, piebilstot, ka 1988. gadā jau reiz jau viesojies Rīgā, jo nācies uzstāties Nacionālajā teātrī.

Aktieri bija profesionāli

Matess atklāja, ka filmēšanās laikā nav jutis nacionālas atšķirības starp sevi un latviešu vai lietuviešu aktieriem. Savā ziņā viņš juties «kā savējais». «Aktieri ar mani sazinājās angļu valodā, taču dažās filmas epizodēs man bija jārunā latviski. Tas nav tik vienkārši – to mācīties bija kā mācīties ķīniešu valodu.»

Kopumā Vācijā populārais aktieris uzskata, ka filmēšanās laikā gaisotne bija ļoti profesionāla un jauka. Šo nedēļu laikā viņš juties nudien laimīgs.

Filmēšanās laikā Ulriham Matesam nepietika laika apskatīt Latviju vai izbaudīt naktsdzīvi. Lielāko brīvā laika daļu viņš pavadījis, koncentrējoties lomai. «Šajā ziņā esmu strikts, jo zināju, ka esmu galvenajā lomā. Es tiešām gribēju to izdarīt tik labi, cik vien spēju,» viņš paskaidroja.

Dodoties atpakaļ uz Vāciju, visilgāk viņš atcerēsies līdzību starp cilvēkiem. Viņš ir pārliecināts, ka, strādājot kopā ar citu tautību pārstāvjiem, nav nacionālu atšķirību. Viss atkarīgs no tā, vai šī savienība ir laba vai ne. Lai arī Matesam šeit ļoti patīk, latviešu valodā pagaidām viņš var pateikt vien filmēšanās laikā iemācīto frāzi «turiet viņus haosā». Pagaidām Matess nezina, kad atkal atgriezīsies Latvijā, bet nenoliedz, ka dzīvē var gadīties visādi.

Par filmu

«Pelnu sanatorijas» scenārija autori ir Dāvis Sīmanis un Tabita Rudzāte. Stāsts ir izdomāts, taču vienlaikus balstīts reālos vēsturiskos notikumos Pirmā pasaules kara beigās – laikā, kad kara šausmas sagrāva apgaismības laikmetā izlolotās ilūzijas par racionālu un modernu pasauli un saprātīgu cilvēku tajā. Filmas darbība risinās 1917. gadā Kurzemē. Kara pēdējās dienās atvaļināts vācu kara ārsts Ulrihs tiek nosūtīts uz nomaļu sanatoriju, kur ārstējas kontuzēti un mentāli traumēti kareivji. Ulriham atklājas dīvaina, sapņaina pasaule, kurā valda miers un aizmirstība. Tas izrādās pārbaudījums viņa racionālajam prātam un apņēmībai «ieviest kārtību». Savukārt negaidīta pieķeršanās kādam pamestam, mežonīgam zēnam ļauj Ulriham atgūt notrulināto cilvēcību. Taču karš vēl nav beidzies – agrāk vai vēlāk tas sasniegs arī šo patvēruma vietu.

No 22.janvāra filma tiks rādīta lielākajos kinoteātros visā Latvijā un pilnīgi visos Rīgas kinoteātros

Seši interesanti fakti saistībā ar filmu Marsietis

Nemaz ne tik sen uz kino ekrāniem nonāca pozitīvi vērtētā filma Marsietis. Tā veidota, balstoties uz Endija Veira tāda paša nosaukuma romāna motīviem un zinātnieku aprindās ir iemantojusi atzinību, jo bez dažām viegli pārspīlētām epizodēm filma tomēr ir ļoti pietuvināta realitātei un skatītājam ļauj iztēloties, kāda būtu dzīve uz sarkanās planētas.

Kamēr Ridlija Skota režisētais Marsietis pasaules kinoteātros turpina pelnīt miljonus, interneta vietne Space.com ir apkopojusi sešus interesantus faktus, ko tu, iespējams, nezināji par šo filmu.

1. Filmas scenārija viena lapa ir bijusi kosmosā

Saskaņā ar filmas scenārista Drjū Godārda informāciju, vienu lapu no Marsieša scenārija NASA ar daudzfunkcionālo kosmosa kuģi Orion esot nogādājusi kosmosā. Tas noticis Orion izmēģinājuma lidojumā 2014.gada decembrī, un uz lapas bijis atainots Marsieša galvenais varonis Marks Votnijs, kādu to iztēlojās filmas režisors.

Jāpiebilst, ka scenārija nosūtīšanai kosmosā grūti piemeklēt piemērotāku lidaparātu, jo, kā zināms, Orion ir kosmosa kuģis, ar kuru NASA cer kādudien nogādāt pirmos cilvēkus uz Marsu.

2. Eiropas Kosmosa aģentūras (ESA) zinātnieki viesojušies filmēšanas laukumā brīdī, kad gatavota zondes Philae nolaišanās uz komētas 67P

Čivetels Ejofors, kurš filmā ataino NASA misijas direktoru Vinsentu Kapūru, šķiet, ir spēcīgi ietekmējies no ESA zinātnieka, kurš filmēšanas laikā piestrādāja kā konsultants. Ejofors esot ciemojies pie zinātnieka, kad ESA sākusi Philae nolaišanās procedūru, lai redzētu, kāda būs viņa reakcija un emocijas pozitīva iznākuma gadījumā. Jau ziņots, ka Philae ir pirmais cilvēka radītais objekts, kurš izsēdināts uz komētas. Tas notika pirms gada, 2014.gada 12.novembrī, tomēr, tā kā Philae nenolaidās tā kā plānots, no zondes saņemto datu ir krietni mazāk nekā varēja būt.

Ejofors norāda, ka ESA zinātnieks visu laiku bijis satraukts, taču tai pašā laikā arī kluss. Tikai tad, kad Rosetta/Philae misijas vadības centrā saņemts apstiprinājums par nosēšanos uz komētas, zinātnieks esot ļāvis vaļu emocijām.

3. Apvidus, kurā uzņemts Marsietis, eksistē īstenībā

Lielākā daļa Marsieša ir uzņemta kinostudijās Ungārijas galvaspilsētā Budapeštā, turpretī daudzi dabas skati filmēti Vadirumā jeb tā dēvētajā Mēness ielejā Jordānijas dienvidos. Šeit savulaik tapušas ainas tādām filmām kā Arābijas Lorenss (1962.gads) un citam Ridlija Skota meistardarbam – Prometejs (2012.gads). Tāpat šeit filmētas Misija uz Marsu (2000.gads), Pēdējās dienas uz Marsa (2013.gads) un Sarkanā planēta (2000.gads).

Jāpiezīmē gan, ka filmētā materiāla pēcapstrādē ir mainīta Marsa debesu nokrāsa, jo sarkanajai planētai faktiski nav atmosfēras, un attiecīgi arī ainava tikusi piekrāsota sarkanīgāka, nekā tā ir patiesībā.

4. Skots esot apsvēris iespēju dot vārdus kamerām, ar ko Votnijam jārunā

Vairāk nekā puse no grāmatas ir Votnija iekšējais monologs, tādēļ filmas veidotājiem bijis jāvienojas par to, kā stāstu atainot uz ekrāna. «Ja cilvēks lasa grāmatu, viņš dzīvo galvenā varoņa galvā,» saka filmas producents Saimons Kinbergs. «Filmās varoņa domas parasti atklāj sarunas. Tomēr šajā gadījumā mūsu rīcībā nav dialogu, jo lielu daļu laika Votnijs ir viens pats,» piebilst producents un norāda, ka Skots problēmu atrisinājis ar regulāru video dienasgrāmatu palīdzību.

No praktiskā viedokļa šīs video dienasgrāmatas var pielīdzināt lidmašīnu melnajām kastēm, ko Skots liek galvenajam varonim regulāri papildināt ar aktuālāko informāciju. No cilvēciskā viedokļa runāšana ar sevi Votnijam ir lieliska iespēja iztēloties, kā varētu justies un kādu mierinājumu iedomātā sarunu biedrā rast pilnīgā izolācijā uz citas planētas nonācis cilvēks. Skots pat esot apsvēris domu dot vārdus Pīts un Dags kamerām, kurās video dienasgrāmatu filmēšanas brīžos lūkojās Votnijs.

5. Neizdevies mēģinājums rast alternatīvu vētrai uz Marsa

Veirs grāmatu Marsietis rakstīja trīs gadus, lai būtu drošs, ka tā ir zinātniski tik akurāta, cik iespējams. Viens no uzkrītošākajiem izņēmumiem ir vētra filmas sākumā, jo Marsa atmosfēra ir pārāk reta, lai tajā veidotos tik spēcīgi vēji. Pēc Skota teiktā, tā arī ir bijusi viena no piezīmēm, kas saņemta no NASA, kad tās speciālisti pārlasījuši scenāriju. Skots norāda, ka Veirs un Godārds tādējādi sākuši meklēt citus iemeslus, kādēļ Votnija kolēģiem viņš būtu jāuzskata par mirušu un steigšus jāpamet planēta.

«Alternatīva bija briesmīga,» sacījis Skots. «Tādēļ arī NASA teica, lai ir kā ir, jo tā taču ir tikai filma.» Uz jautājumu, kāda bijusi alternatīva, Skots atbildējis: «Es neatceros, tā bija garlaicīga.»

6. Grāmatas Marsietis autors ir zinātnieks amatieris

Endijam Veiram nav profesionālas pieredzes zinātniskajā darbā. Orbitālo dinamiku viņš «studējis» sava prieka pēc un paralēli programmētāja pamatdarbam rakstījis dažādus stāstiņus par ceļošanu kosmosā. Marsietis ir viņa trešais darbs un pirmais, ko viņš uzskatījis par publicēšanas vērtu. Patiesībā pirmais stāsts esot bijis tik slikts, ka Veirs esot izdzēsis visas tā kopijas. Marsieti turpretī viņš nodaļu pa nodaļai publicējis savā interneta vietnē, kur no skaitliski nedaudziem, taču lojāliem lasītājiem saņēmis pozitīvas atsauksmes. Lasītāji viņam palīdzējuši darbu arī pieslīpēt, un, kad tas bijis gatavs, Veirs to e-grāmatas formātā nodevis tirdzniecībā Amazon platformā.

Grāmata ātri vien ieguvusi milzu popularitāti un nokļuvusi starp TOP 5 zinātniskās fantastikas romāniem. «Tad pie manis sāka vērsties izdevēji un par tiesībām uzņemt filmu savā starpā sāka cīnīties piecas kinostudijas. Beigās piedzīvoju patiesi sirreālu momentu, kad savu vārdu ieraudzīju izdevuma New York Times bestselleru sarakstā,» – tā Veirs.

«Kino Bize» Oskaram nominētā filma «Klusuma skatiens»

o piektdienas, 5. februāra sāks rādīt talantīgā kinorežisora Džošua Openheimera filmu «Klusuma skatiens» (The Look of Silence), kas februāra beigās 88. Oskaru ceremonijā cīnīsies par labāko dokumentālās filmas godalgu.

Filma «Klusuma skatiens» tika iekļauta Rīgas Starptautiskā kinofestivāla un Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma programmās un no šīs nedēļas būs skatāma arī kinoteātrī «Kino Bize».

Džošua Openheimeram (Joshua Oppenheimer) iepriekš filmējot Indonēzijas genocīda politikas realizētājus, kāda ģimene atklāj, kurš ir nogalinājis viņu dēlu un kā tas noticis. Jaunākais brālis ir apņēmības pilns stāties pretī bailēm, kuras pavada izdzīvojušos, konfrontējoties ar cilvēkiem, kas ir atbildīgi par brāļa nāvi. Tā ir neiedomājama uzdrīkstēšanās valstī, kur pie varas vēl joprojām ir slepkavas.

Amerikāņu izcelsmes dokumentālo filmu režisors Džošua Openheimers pašlaik dzīvo Dānijā. Viņa filma «Nogalināšanas anatomija» (The Act of Killing) ir kļuvusi par kino sensāciju. Tā saņēma Eiropas Kinoakadēmijas un vairāk nekā sešdesmit citu balvu, nominēta Oskaram kā labākā dokumentālā filma. Verners Hercogs filmu nodēvējis par pavērsienu dokumentālā kino vēsturē. Klusuma skatiens ir diptiha otrā daļa. Filmas pirmizrāde notika Venēcijas kinofestivālā, kur tā tika atzīta par labāko filmu. Abu filmu uzņemšanā piedalījusies anonīmu Indonēzijas filmu veidotāju komanda, kuru dzīvība vēl joprojām ir apdraudēta. Filma tiks izrādīta oriģinālvalodā ar subtitriem latviešu un krievu valodās.